Vai kultūras pasākumi arvien ir kulturāli?
Uz kultūras pasākumiem - koncertu, teātri, izstādi, vismaz es un kopā ar sievu dodamies, lai baudītu šo pasākumu. Tas pats attiecas arī gadījumos, kad man ir jāiemūžina kāds kultūras pasākums, es cenšos to izbaudīt un sajust, netraucējot citiem to darīt. Taču pēdējā laikā rodas sajūta, ka daudzi esot šajos pasākumos, sajūtas, ka būtu mājās vai, piemēram, lielveikalā, kur ierastās pieklājības normas kultūras pasākumos nav, jo atrodas citā vietā.
Divas nedēļas atpakaļ ar sievu apmeklējām Moderat koncertu Hanzas peronā, kas bija lielisks koncerts izpildījuma ziņā, skaņas un gaismu ziņā, sajūtu, ko radīja mūziķi ziņā. Bet vai šis bija lielisks koncerts apmeklētāju ziņā? Varēja just un manīt, ka ir daudzi, kas ir šajā vietā, lai baudītu un klausītos savu iespējams mīļāko izpildītāju klātienē. Bet bija gana daudzi, kas uzvedās, ka būtu atnākuši uz draugu tusiņu vai būtu festivālā. Es spēju saprast, ka ir jākomunicē vienam ar otru par tēmām, bet vai tas ir jādara visu koncerta laiku, pat nedzirdot īsti nevienu no atskaņotajām dziesmām? It īpaši, ja sarunas gaitā apspriež visu, bet neko, kas saistītas ar pasākumu. Jā, koncertā, ir skaļi, bet ir jāspēj komunicēt tā, lai tas netraucētu citiem. Lai satiktos, iedzertu kādu dzērienu, parunātos, kad skan fonā mūzika, ir daudz citu tam piemērotu vietu nevis koncerts.
Otra lieta, kas mums ļoti traucēja šajā pasākumā no citu apmeklētāju puses bija staigātāji ārā no koncerta. Tie, kas apmeklējuši koncertus Hanzas peronā, zin, ka durvis koncerta laikā zālei ir vaļā, bet tām priekšā aizvilkti aizkari, lai zālē būtu tumsa. Konkrēti tie, kas traucēja bija cilvēki, kas izejot aiz sevis šos aizkarus neaizvilka. Tikai viens jautājums, kāpēc? Visi jau tik ļoti pieraduši pie automātiskajām durvīm, ka iedomājas, ka arī aizkari ir automātiski? Vienaldzība par citiem apmeklētājiem, jo, ja es vairs tur neesmu, man vienalga par citiem? Šeit dažu personībās iztrūkst elementāra pieklājība pret citiem. Pēc koncerta jau par šo savu viedokli paspēju izteikties X/Twitter:
Pāris dienas pirms mana ieraksta par apmeklēšanas kultūras izzušanu Dārta Daneviča X/Twitter ierakstīja, ko man nepieņemamu un šis pat izšauj korķus. Cilvēki dodas uz teātri baudīt izrādi un tieši kādēļ ir šādi jāuzvedas teātra apmeklējuma laikā?!
Punktu manai sāpei par šo pielika vakardiena. Lāčplēša diena, tematisks koncerts, taču atkal dažu, pat šajā gadījumā daudzu apmeklētāju kultūra zem jebkuras kritikas. Kopš kura laika koncerta, kurš ir sēdkoncerts, laikā ir pieklājīgi iet ārā no zāles? Tas nav patīkami ne izpildītājiem, ne citiem apmeklētājiem. Tas ir traucējoši! Protams, var gadīties dažādas situācijas, bet var taču šo minūti vai divas pagaidīt, kad izskan skaņdarbs, un tad doties ārā no zāles. Un ,diemžēl, šādi vakardienas koncertā rīkojās ne tikai apmeklētāji, bet arī daži pasākuma ne oficiālie fotogrāfi, ja varam šos cilvēkus ar foto kamerām, tā nosaukt. Skaļākais izgājiens bija, kad dziesmas laikā kāds no viņiem pārvietojoties, aizķēra krēslus un šī skaņa izskanēja pa visu zāli skaļāk par izpildīto skaņdarbu. Ko apmeklētāji ir atnākuši klausīties - koncertu vai skaļu krēslu izgrūstīšanu?
Beidzamajā laikā vai varbūt pat jau ilgākā laikā šādas situācijas kļūst arvien biežākas. Aprunājoties arī ar pasākumu organizatoriem ar katru mēnesi šādi gadījumi kļūst arvien biežāki. Taču, kādēļ ir šāda problēma? Vai ir pazudusi mūsu apmeklēšanas kultūra? Pandēmijas laiks ir izlaidis cilvēkus un pasākuma apmeklējums pielīdzināms sēdēšanai dīvānā, kad var piecelties un iet, kad grib? Vai mums vēl ir vajadzīgi kultūras pasākumi, ja šāda ir apmeklējuma kultūra?